Berlīnes Pergamonas muzeja zālēs, paslēpta starp grandiozām antīkās pasaules relikvijām, atrodas noslēpumaina statuja. Šī skulptūra, ko vācu arheologi atrada Urukas – vienas no pirmajām lielajām Šumera pilsētām-valstīm – drupās, nav līdzīga nevienai citai. Figūra ir ieslēgta perfektā sfērā, it kā iesaldēta necaurlaidīgā čaulā ar nezināmu mērķi. Zinātnieki gadu desmitiem ir diskutējuši par tās nozīmi, taču galīga skaidrojuma nav. Vai tas bija dievišķs simbols, senas tehnoloģijas attēlojums vai kas pavisam cits?
Urukas pilsēta, kas uzplaukusi 3. gadu tūkstotgadē pirms mūsu ēras uz zemes, ko tagad pazīstam kā Irāku, ir devusi daudz ievērojamu atradumu, tomēr šis konkrētais atradums joprojām ir neskaidrs. Daži reliģiju pētnieki uzskata, ka tas ir Ophanim – ezehiēla vīzijā aprakstītās eņģeļu būtnes, kas ir “riteņi riteņos”. Citi norāda uz freskām Visoki Dečani klosterī Kosovā, kur senie pareizticīgo mūki uzgleznojuši debesu lodes, iespējams, “dzīvos kuģus”, kas pārvadāja būtnes no aizsaules. Vai šīs lodes, kas aprakstītas gan seno šumeru, gan viduslaiku kristiešu tradīcijās, varētu būt kas vairāk nekā tikai mākslinieciska iztēle?
Nesen fiziķi ir piedāvājuši citu perspektīvu – tādu, kas balstīta uz elektromagnētismu un plazmas fiziku. Kārpas var būt jonizētas matērijas toroidālie lauki, pašpietiekamas elektromagnētiskas struktūras, iespējams, pat apzinātas būtnes. Šī ideja guva jaunu interesi pēc tam, kad parādījās virāls video, kurā bija redzams, kā gaismas mākonis maina formu, it kā tajā kaut kas – vai kāds – kustētos.
Tomēr pārsteidzošākā saikne nāk nevis no Mezopotāmijas vai Balkāniem, bet gan no tālās Kurzemes ziemeļu zemes – Latvijas. Senajā Sārnates purvā arheologi atklāja vairāk nekā 10 000 gadu senas attīstītas kultūras pēdas – senāko zināmo apmetni šajā reģionā. Starp artefaktiem bija dīvaini kokgriezumi, kuros attēloti sfēriski objekti, kas karājas virs zemes un ir pārsteidzoši līdzīgi gan Urukas statuejai, gan Kosovas freskām.
Turklāt jaunas šo atradumu interpretācijas liecina, ka Sārnates iedzīvotāji, iespējams, ir uzbūvējuši pasaulē pirmo gaisa balonu. Atšķirībā no labi dokumentētās brāļu Montgolfjē pacelšanās 1783. gadā, Sārnates atklājums liecina par daudz senāku gaisa ceļošanas veidu – iespējams, izmantojot dabasgāzes emisijas no paša purva, lai paceltu debesīs savus primitīvos kuģus. Vai varētu būt, ka sfēriskie attēli Urukā un Kosovā nav dievišķas būtnes, bet gan agrīni lidojuma pieraksti?
Šī ideja var šķist neticama, taču vēsture ir pilna ar zudušām zināšanām un aizmirstām civilizācijām. Ja senie Sārnates ļaudis patiešām bija apguvuši lidojumu ar gaisa balonu, tad viņu tehnoloģija – un noslēpumi, kas saistīti ar lodēm – varēja aizceļot tālu aiz Latvijas robežām, iedvesmojot mītus, rakstus un pat Urukas apslēptās relikvijas.
Kad mēs saliekam kopā šīs izkaisītās norādes – no klusajām Pergamonas zālēm līdz miglainajām Kurzemes ainavām -, viens jautājums paliek atklāts: Vai senči zināja par debesīm vairāk, nekā mēs jebkad iedomājāmies?
